Pirms 65 gadiem beidzās Otrais pasaules karš, bet cīņa par šā vēsturiskā notikuma rezultātu objektīvu vērtējumu turpinās. Tā ir daļa no reakcionāro labējo spēku ģeopolitiskā uzbrukuma Krievijai, kura mērķis - noniecināt PSRS lomu fašistiskās Vācijas sagrāvē, izplatīt uzskatu, ka fašistiskās Vācijas sagrāvē galvenā loma pieder Rietumiem – ASV un Lielbritānijai.
Pirmskara Eiropā kapitālistiskās lielvalstis bija novērotāju pozīcijās un piekāpās spēkā augošās fašistiskās Vācijas priekšā. No Hitlera triecienvienībām līdz Otrā pasaules kara priekšvakaram izauga varena, labi sagatavota un apbruņota armija, kura Otrā pasaules kara sākuma posmā okupēja turpat vai visu Eiropu, gatavojās izrēķināties ar Lielbritāniju un sludināja „Lielvācijas” kundzību pasaules mērogā.
PSRS valdība darīja visu iespējamo, lai ierobežotu fašistisko agresoru, tas deva iespēju aizkavēt Lielā Tēvijas kara sākumu.
Sākoties fašistiskās Vācijas iebrukumam PSRS, ASV un Anglijas valdošās aprindas cerēja, ka kara gaitā spēkus zaudēs kā Vācija, tā Padomju Savienība. Ar šādu aprēķinu tika veidota antihitleriskā koalīcija. 1941.gada 29.septembrī Maskavā notika PSRS, ASV un Anglijas pārstāvju konference, kurā vienojās par angļu un amerikāņu bruņojuma, iekārtu un pārtikas piegādi Padomju Savienībai, pretī saņemot Anglijai un ASV nepieciešamās stratēģiskās izejvielas. Tie galvenokārt , bija vārdi, kuriem ļoti gausi sekoja darbi. Grūtos apstākļos padomju tauta bija spiesta viens pret vienu turpināt varonīgu cīņu pret spēcīgo un viltīgo ienaidnieku. Rietumu sabiedrotie izdomāja dažādus ieganstus, lai vilcinātos ar otrās frontes atvēršanu.
Uzvara pie Maskavas nostiprināja Padomju Savienības autoritāti starptautiskajā arēnā. Kara sākumā PSRS diplomātiskās attiecības bija ar 25 valstīm, bet 1942. gadā jau ar 34 valstīm.
1943. gadā kārtējo reizi sabiedrotie atteicās atklāt otro fronti Eiropā. Tas deva iespēju hitleriešiem padomju-vācu frontē realizēt „izšķirošo” triecienu. Vācu virspavēlniecība Austrumu frontē koncentrēja 257 divīzijas. 1943. gadā austrumu frontē Kurskas lokā fašisti koncentrēja 50 divīziju, tai skaitā 17 tanku un 3 motorizētās. Triju dienu laikā padomju karaspēks iznīcināja 30 000 karavīru un virsnieku, 1539 tanku un notrieca 649 lidmašīnas.
1944.gada 6.jūnijā Normandijā izsēdināja angļu-amerikāņu karaspēku. Beidzot radās otrā fronte, bet tā nebija noteicoša cīņā pret fašismu, hitlerieši 2/3 savu bruņoto spēku joprojām turēja Austrumu frontē.
Pēc fašistiskās Vācijas sagrāves galvenais šķērslis miera izcīnīšanai bija militārā Japāna. Pēc sabiedroto līguma pret Japānu cīņā gāja PSRS. 1945. gadā 2.septembrī ar Japānas bezierunu kapitulāciju beidzās Otrais pasaules karš. PSRS tautas un to bruņotie spēki – Sarkanā Armija un Jūras Kara flote izglāba no fašisma mēra ne tikai Eiropu, bet visu pasauli. Mūsu pienākums ir godināt antifašistiskās koalīcijas cīnītāju piemiņu, rūpīgi kopjot cīnītāju atdusas vietas.
Visas pasaules tautas Uzvaras svētkus pār fašistisko Vāciju svinēja, svin un svinēs, slavinot Sarkano Armiju, padomju tautu un tās Komunistisko partiju kā uzvaras iedvesmotāju un organizētāju.
Mēs neļausim pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi!
Latvijas Sociālistiskās partijas XII kongresa rezolūcija
ATBALSTU MAZAJAI UN VIDĒJAI UZŅĒMĒJDARBĪBAI!
Smagā ekonomiskā un politiskā krīze, kas norisinās Latvijā, visnopietnākā veidā skārusi mazos un vidējos uzņēmējus. Katru dienu tiek slēgts desmitiem firmu. Pietiek iziet uz ielas, lai ieraudzītu tukšas veikalu un kafejnīcu vitrīnas, biroju ēkas ar sludinājumiem ”Pārdod”, ”Iznomā”, bet avīžu lappuses ņirb no paziņojumiem par bankrotiem.
Tomēr pat šajā situācijā vairāk nekā pusi no IKP (iekšzemes kopprodukta) dod tieši viņi – mazie un vidējie uzņēmumi. Tajos nodarbināti gandrīz 90 procentu no visiem strādājošajiem – nodokļu maksātājiem. Tomēr šādu uzņēmumu joprojām ir maz. Uz 1000 Latvijas iedzīvotājiem – 9. Tas ir pats zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. Kaimiņu valstīs situācija ir nedaudz labāka: Lietuvā -27, Igaunijā – 34 uzņēmumi. Vidēji ES uz 1000 iedzīvotājiem – 50 uzņēmumu. Tātad, Latvija no šiem rādītājiem atpaliek apmēram 5 reizes!
Mazo un vidējo uzņēmumu nacionālās attīstības programma 2007.g. – 2013. g. faktiski cietusi krahu.
Nepietiek starta kapitāla tiem, kas grib sākt darbu. Bankas praktiski nedod kredītus, sarežģījusies mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas sistēma.
Jūtama asa informācijas nepietiekamība par normatīvajiem aktiem, ko izmanto birokrātiskais aparāts saviem nosodāmajiem mērķiem.
Līdz šim laikam nav atbilstošas izglītojošas programmas un kadru sagatavošanas centru. Nepietiek elektronisko komunikācijas līdzekļu reģionos.
Vietējās pašvaldības praktiski nenodarbojas ar mazo un vidējo ražotāju problēmām.
LSP kongress uzskata, ka mazo un vidējo uzņēmumu attīstība ir jāvērtē kā garantija augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšanai sakarā ar jaunu darba vietu radīšanu un, kā sekas – iedarbīga sociālā nodrošināšanas sistēma.
Valstij ir jānodrošina fondu veidošana mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. Nepieciešams diferencēt visu uzņēmumu nodokļu politiku mazo un vidējo uzņēmumu labā, radīt fondu mazo uzņēmumu atbalstam krīzes situācijā.
Nepieciešams maksimāli vienkāršot procedūru Eiropas fondu līdzekļu apguvei mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. Ir jāatjauno „Attīstības bankas” darbs Hipotēku bankas ietvaros mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai.
Valsts atbalstu vietējam preču ražotājam un pakalpojumu sniedzējam!
Latvijas Sociālistiskās partijas XII kongresa rezolūcija
Latvijas jaunatne, cīnies par savām tiesībām!
Globālā kapitālistiskās sistēmas krīze, kas aptvērusi lielāko daļu pasaules valstu, piemeklējusi arī Latvijas ekonomiku. Tas izsaucis valsts lielākās iedzīvotāju daļas dzīves līmeņa krasu pazemināšanos, jo valdība un parlaments dara visu, lai pārliktu krīzes smagumu uz darbaļaužu pleciem. Kredīti, ko valdība saņēmusi no starptautiskajām organizācijām, tiek novirzīti banku atbalstam, valsts parāda apkalpošanai, bet nekas netiek darīts jaunu darba vietu radīšanā.Tādēļ strauji pieaug bezdarbs. Tikai pēc oficiālajiem datiem tas ir vairāk nekā 13 procentu, bet daudzos Latvijas nabadzīgākajos novados tas ir divas reizes augstāks. Uz vienu darba vietu pretendē jau 73 cilvēki.
Viena no daudzskaitlīgākajām iedzīvotāju kategorijām darba tirgū ir jaunatne. Statistikas dati liecina, ka 2009. gada augustā 35,5 procenti no visiem bezdarbniekiem bija ļaudis vecumā līdz 35 gadiem.
Daļa jaunatnes, nesaņemdama ilgi meklēto darba vietu un līdz ar to arī nepieciešamos iztikas līdzekļus, kļūst par lumpenproletariātu, papildina noziedzīgo pasauli. To daudzējādā ziņā sekmē to sfēru izpostīšana un degradācija, kurās jauniešiem pienāktos rast iespējas savai attīstībai – izglītība, sports, mākslinieciskā un tehniskā jaunrade.
Pēdējo trīs gadu laikā, neņemot vērā jaunatnes daļas samazināšanos Latvijas sabiedrības struktūrā, katru gadu pie kriminālatbildības tiek saukti 2000 nepilngadīgu jauniešu.
Tomēr, neskatoties uz to, ka desmitiem tūkstošu jauniešu ir darba meklētāju rindās, buržuāziskajai diktatūrai vēl joprojām izdodas novērst jaunatnes solidāru kustību, aizstāvot savas tiesības uz darbu.
Diemžēl, par galveno jaunatnes protesta formu vēl joprojām paliek tās masveidīga izbraukšana uz ārzemēm. Pēdējie dati liecina, ka katrs otrais skolnieks un augstskolas absolvents ir nolēmis braukt labākas dzīves meklējumos aiz robežām.
Pēdējo 20 gadu laikā norit veiksmīgs masveida uzbrukums sabiedriskajai apziņai, lai mainītu visas valsts iedzīvotāju, bet it sevišķi, jaunās paaudzes vērtības un prioritātes. Plašsaziņas līdzekļi aktīvi propagandē materiālo vērtību un naudas kultu, patērētāja attieksmi pret dzīvi, klaju nacionālismu, egoismu un individuālismu pretstatā biedriskumam, kolektīvismam, patiesam internacionālismam un radošai attieksmei pret darbu. Nesatricināma un bez alternatīvas tiek tēlota kapitālisma sociāli ekonomiskā formācija.
Latvijas Sociālistiskā partija aicina studentus, skolu un darba jaunatni aktīvi turēties pretim valdošās šķiras propagandai un meliem!
Apvienojiet savus spēkus cīņā par cilvēka cienīgu dzīvi pašu valstī!
Stājieties LSP rindās, kura ne tikai konsekventi aizstāv jaunatnes intereses, tāpat kā visu algoto strādnieku intereses, bet arī piedāvā alternatīvu sabiedrības attīstības modeli – kā saprātīga patēriņa sabiedrību, kur vara ir darba cilvēkam.
Latvijas Sociālistiskās partijas XII kongresa rezolūcija
„Par krīzi un Latvijas iedzīvotāju katastrofālo dzīves līmeņa krišanos – jāatbild valdībai!”
Situāciju, kurā šobrīd atrodas Latvija, jāvērtē kā katastrofas priekšvakaru. Pēc vairākiem tā sauktajiem „treknajiem gadiem”, kad ekonomiskie rādītāji auga, Latvija izrādās, ir Eiropas valstu reitinga pašā apakšā.
Visos, tā saucamajos, ekonomiskā uzplaukuma gados Latvijā uz valsts budžeta rēķina rūpniecībā nav radīta neviena jauna darba vieta. Vienā no savām pēdējām uzstāšanās reizēm premjerministrs Godmanis ciniski paziņoja, ka galvenais Latvijas valsts sasniegums ir rūpnieciskās ražošanas likvidācija. Tas notika viņa otrās premjerēšanas laikā. Pirmā beidzās ar Latvijas tautas aplaupīšanu sakarā ar patstāvīgas valūtas ieviešanu.
Visas Latvijas valdības bez izņēmuma veikušas reformas dažādās dzīves jomās, bet šīs reformas noslēgušās tikai ar jaunu darba vietu radīšanu ierēdņiem, budžeta daļas palielināšanu administratīviem izdevumiem. Reāli ieguldījumi ražojošā sfērā nenotika, auga disproporcija starp ražošanu un patēriņu.
Pēc Latvijas iestāšanās ES veidojās un auga disproporcija starp rūpniecības izstrādājumu, pārtikas produktu un pakalpojumu Eiropas cenām un iedzīvotāju vairākuma reālajiem ienākumiem. Tas noveda pie pirmā nozīmīgā darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju izceļošanas viļņa uz ārzemēm, uz valstīm ar attīstītu ekonomiku.
Valdība nepieņēma nekādus pasākumus, lai atdzīvotos ekonomika, un šie ļaudis atgrieztos dzimtenē. Latvijā ieplūda ievērojami daudz finanšu līdzekļu no strādājošiem ārzemēs.
Tikai 2008. gada pirmajā pusgadā vien caur bankām un pasta – telegrāfa pārvedumiem valstī tika iesūtīti apmēram 73 miljoni eiro.
Beidzot nogranda krīze! Reālā ekonomika, kurai liegts valsts atbalsts, neattīstās. Tā vietā, lai samazinātu nodokļus un pieņemtu citus pasākumus ekonomikas atdzīvināšanai, valdība, gluži otrādi – nodokļus paaugstina, atņem pensionāriem daļu no viņu nopelnītās pensijas, samazina darba algas policistiem, skolotājiem un mediķiem, tajā pašā laikā saglabājot augstu atalgojumu uzblīdušajai ierēdņu armijai. Tiek samazināts vietējo pašvaldību finansējums. Neskatoties uz to, valsts nodod tām daļu funkciju, nenodrošinot finansējumu. Tas noved pie vēl straujākas iedzīvotāju slīgšanas nabadzībā.
Sākas otrais migrācijas vilnis, kad no valsts labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm aizbrauc vēl palikušie darbaspējīgie iedzīvotāji.
Valdība, kas dažādās kombinācijās tiek sastādīta no vienām un tām pašām personām, pārstāv vienus un tos pašus politiskos spēkus, demonstrē pilnīgu nespēju risināt problēmas. Tās pieņemtie lēmumi kalpo tikai banku un lielo kompāniju interesēm.
Pazeminās iedzīvotāju sociālā aizsardzība, lielākajai cilvēku daļai liegtas iespējas saņemt medicīnisko palīdzību. Tas noved pie masveida protesta akcijām, bet valdošais režīms, nerisinot problēmas, ar spēku izgaiņā protesta akciju dalībniekus un sauc tos pie kriminālatbildības.
Latvijas Sociālistiskā partija uzskata, ka tamlīdzīga režīma rīcība ir pretrunā ar demokrātiju, ar tiesībām uz demonstrācijām un tiesībām paust savu viedokli, un tādēļ ir prettautiska.
Latvijas Sociālistiskā partija uzskata, ka bez steidzamas politiskā kursa maiņas, bez atbalsta saviem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, neatkarīgas Latvijas pastāvēšana ir apdraudēta.
Valdībām, kas nav spējīgas uzlabot darba cilvēku dzīvi Latvijā, kurām nav priekšstata par valsts attīstības ceļiem krīzes situācijas pārvarēšanā, kas pieļāvušas valsts izzagšanu un līdzdarbošanos tajā, plaša mēroga korupciju, kas noslēgušas Latvijai neizdevīgus līgumus, ir ne tikai jāatkāpjas, bet jāatbild tautas un likuma priekšā.
Latvijas Sociālistiskās partijas XII kongresa rezolūcija
Antikomunismam – nē!
Daudzās Eiropas Savienības valstīs un aiz to robežām labējie nacionāli orientētie politiskie spēki mēģina attaisnot savu prettautisko rīcību. Tie cenšas savu tautu sabiedrisko domu pavērst šovinisma un antikomunisma virzienā, tādā veidā novēršot cilvēku uzmanību no politiskās cīņas par savām tiesībām – tiesībām uz dzīvi, tiesībām uz darbu, tiesībām saņemt pienācīgu atalgojumu.
Viens no piemēriem ir 2009. gada 3. jūlijā EDSO sesijā pieņemtā antikomunistiskā rezolūcija „Par sadalītās Eiropas apvienošanu”. Šī rezolūcija pielīdzina komunismu fašismam. Tās autori mēģina ignorēt Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla lēmumus. Līdz ar to šāda satura rezolūcijas piedalās vēstures falsifikācijā, pārrakstot to ar mērķi attaisnot kolaboracionistus Otrā pasaules kara laikā, attaisnot savu valstu nacionālistu rīcību. Tas neizbēgami novedīs un ir jau novedis pie komunistu vajāšanas par viņu politisko pārliecību. Dažās Eiropas Savienības valstīs valdošais režīms jau izseko jauniešu organizācijas un partijas tiesas ceļā, aizliedz komunistisko ideju propagandu un pat tradicionālo simboliku izmantošanu – zvaigznes, sirpis un āmurs, PSRS karogs. Vienlaikus plašsaziņas līdzekļos notiek masveida kampaņas nolūkā nomelnot marksisma un komunisma pamatus.
Vairākās valstīs, tai skaitā Latvijā, notiek tieši mēģinājumi reabilitēt nacismu, fašismu, „Waffen SS” karotājus. Notiek “mežabrāļu” iztēlošana par varoņiem! Tā saucamie nacionālie partizāni tiek atbalstīti, t.sk. Materiāli valsts līmenī, bet antihitleriskās koalīcijas cīnītājiem tas ir liegts. Latvijā vēl joprojām bijušajiem PSKP un Latvijas Komunistiskās partijas biedriem, kas darbojušies šajās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra un kas nav izdarījuši nekādus noziegumus, aizliegts balotēties par deputātu kandidātiem jebkura līmeņa vēlēšanās.
Antikomunistiskās tendences Eiropas valstīs un pie mums, Latvijā, norāda uz valdošās kapitālistiskās, ekspluatatoru šķiras bailēm no reālām darba cilvēku protesta akcijām savu tiesību aizstāvēšanā ekonomiskās krīzes saasināšanās apstākļos. Vēsturiski ir pierādīts, ka jebkuri varas organizēti uzbrukumi komunisma idejai noslēdzas ar krasu iedzīvotāju sociālās aizsardzības samazinājumu, tautas demokrātisko tiesību zaudēšanu.
Latvijas Sociālistiskā partija kategoriski nosoda antikomunismu, kā arī mēģinājumus salīdzināt nacistiskos un komunistiskos varas režīmus. Mēs aicinām ikvienu darba cilvēku aktīvi iesaistīties cīņā par savām tiesībām.
Latvijas Sociālistiskās partijas XII kongresa rezolūcija
Pieprasām moratoriju izlikšanai no dzīvokļiem!
Valsts ekonomiskās un sociālās krīzes rezultātā Latvijas lielākās iedzīvotāju daļas dzīves līmenis ir katastrofāli krities. Ar katru dienu nemitīgi turpina pieaugt bezdarbnieku armijas rindas, gada laikā tās palielinājušās 2,5 reizes, pārsniedzot 13 procentu līmeni. Uz vienu darba vietu pretendē jau 73 bezdarbnieki. Sagaidāma vēl drūmāka perspektīva.
Vienlaicīgi ar bezdarba pieaugumu valdība samazina sociālos un dzīvokļu pabalstus, pašvaldības aptur municipālo dzīvokļu celtniecību.
Bez darba un sociālajiem pabalstiem palikušie cilvēki nav spējīgi nodrošināt savas ģimenes, apmaksāt dzīvokļu īri un komunālos pakalpojumus. Tādēļ daudzām ģimenēm draud pajumtes zaudēšana, pamatojoties uz tiesas lēmumu par komunālo pakalpojumu un īres maksas parādiem trīs mēnešu garumā..
Denacionalizēto māju īrnieku situācija ir vēl briesmīgāka, jo saskaņā ar likumu viņiem nākas maksāt par dzīvokli daudz vairāk nekā pārējiem īrniekiem.
Latvijas tiesu sistēma, neskatoties uz krīzes situāciju valstī, turpina izskatīt un apmierināt namīpašnieku pieprasījumus par īrnieku izlikšanu no dzīvokļiem bez citas dzīves vietas piedāvājuma, tas nozīmē – uz ielas. Sākot no 1995. gada līdz šim laikam saskaņā ar tiesvedības statistiku, šādi lēmumi pieņemti attiecībā uz 40 000 ģimeņu, tātad, apmēram – 120 tūkstošiem cilvēku. Jau šā gada pirmajā pusgadā tiesas pieņēmušas lēmumus par 349 šīs kategorijas lietām.
Latvijas iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju daudzie protesti un prasības Saeimai, prezidentam un Latvijas augstākajām tiesu institūcijām pēc būtības paliek bez ievērības. Amorālā prakse atņemt jumtu virs galvas cilvēkiem, kuri valsts varas vainas dēļ novesti līdz galējai nabadzībai, turpinās.
Latvijas Sociālistiskā partija nosoda valsts valdošo aprindu cietsirdību un vienaldzību attiecībā pret maznodrošinātajiem dzīvokļu īrniekiem.
Pieprasām no Saeimas, Valsts prezidenta un valdības, kam dotas likumdošanas iniciatīvas, nekavējoties ieviest moratoriju izlikšanai no dzīvokļiem par parādiem līdz krīzes beigām un Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa stabilizācijai!
