Latvijas Sociālistiskā partija

27.04.2015

1942.gada novembrī  vietējās baltkrievu skolas lietvedis Aleksejs Kalinovičs Maslovskis izveidoja pagrīdes skolotāju grupu. Sākumā tajā darbojās tikai daži ķopā strādājoši cilvēki: lauksaimniecības skolas direktors Kazimirs Mežeckis, ģimnāzijas skolotājs Francs Klagins, skolotājs Aleksandrs Soldaščenoks un daži citi.

Grupas biedri regulāri ziņoja vadītājam par to, ko viņiem izdevās uzzināt. Zņas tika nodotas tālāk- partizāniem un uz  «lielo zemi ». Svarīgo ziņu plūsma būtiski palielinājās, kad grupai pievienojās Ivans Malašenoks, kurš strādāja Zilupes dzelzceļa stacijā. Viņš ziņoja par vācu ešelonu kustību, kopēja preču dokumentus. Kazimirs Mežeckis klausījās radio  Sovinfobiroja (Padomju infobiroja?) ziņas un nodeva tās  biedriem tālākai izplatīšanai.

Grupas darbība kļuva aktīvāka 1943.gada vasarā, kad izdevās izveidot tiešos sakarus ar Latvijas partizānu brigādes štāba izlūkiem, kā arī ar Rīgas un Viļņas nelegālajām vienībām. Īpaša loma šeit bija skolotājam Aleksandram Soldaščenokam (dažos dokumentos- Soldaščinskis), kam, pateicoties mācībām Viļņas skolotāju seminārā, bija iespēja regulāri braukāt pa Baltijas teritoriju. Vēl bez informācijas iegūšanas, neagrīdes biedriem izdevās veikt dažas diversijas uz dzelzceļa un uzspridzināt sprāgstvielu un sapieru instrumentu noliktavu, kas bija izvietota ilsētas stadiona saimniecības ēkās.

Grupu iznīcināja vācu kontrizlūkošanas vienība neilgi pirms pilsētas atbrīvošanas. Aleksandrs Soldaščenoks (foto) tika arestēts un gāja bojā Zaksenhauzenas nāves nometnē.

LSP Zilupes pirmorganizācija


15.04.2015

Kurš gan PSRS nav dzirdējis par slaveno 8. panfiloviešu divīziju. Ludzēnieši pamatoti var lepoties ar to, ka viņu rajonu un arī Ludzu 1944.gada jūlijā atbrīvoja panfilovieši. Un Ludzas rajona avīzes vēsture saistīta ar šīs pazīstamās vienības darbību. Divīzijas politnodaļas topogrāfijā tika salikts un nodrukāts laikraksta pirmais numurs. Avīzes nosaukums tad bija «Лудзенская правда». Tas bija 1944. gadā 25. jūlijā, trešajā dienā pēc pilsētas atbrīvošanas. Avīzes pirmā numura izdošanā pielika daudz pūļu divīzijas laikraksta redaktors Leonīds Makejevs.

Avīzes ievadrakstā bija teikts, ka pilnīga uzvara pār fašismu ir tuvu. Tur bija rakstīts, ka ludzēniešiem ir jāatgriežas pie mierīga darba un jāatjauno iznīcinātais. Citā rakstā L.Makejevs stāstīja, kā notika Ludzas atbrīvošana, par tikšanos ar meiteni Aņu un viņas draudzeni, kas gatavoja sarkano karogu, lai paceltu to pilsētas ielā. Kad divīzija devās uz priekšu, lai galīgi sakautu ienaidnieku, avīzes izdošana uz laiku tika pārtraukta. Tās darbība tika atjaunota augusta beigās, kad ar Ludzas vecā poligrāfista Sujera palīdzību, kurš spēja noslēpt un saglabāt tipogrāfijas šriftus, izdevās organizēt tipogrāfijas darbu.

Avīze aicināja atjaunot iznīcināto un darāmā bija ļoti daudz. Atkāpdamies, vācieši sagrāva un nodedzināja 770 dzīvojamo māju, 1680 zemnieku saimniecību, 23 skolas, 4 slimnīcas, 2 aptiekas, 2 TN, 4 sakaru nodaļas, 7 baznīcas, 2 dzelzceļu stacijas. Rajonā iedzīvotāju skaits samazinājās vairāk nekā par 25000 cilvēkiem. Stipri bija cietusi arī lauksaimniecība. Sakarā ar darba spēka samazināšanos, par 5830 hektāriem mazāka bija kļuvusi sējumu platība. Zirgu skaits zemnieku saimniecībās bija samazinājies par 36%, liellopu- par 33%. cūku- par 53%, aitu- par 41%.  

Tūlīt pēc atbrīvošanas sākās atjaunošanas darbi, ko organizēja un vadīja komunistiskās partijas komiteja un apriņķa izpildkomiteja. Zemnieku saimniecību atjaunošanai tika piešķirti ilgtermiņa kredīti, pirmkārt, kritušo un kara invalīdu, partizānu ģimenēm. Jau 1944. gada augustā darbu atsāka trīs slimnīcas ar 90 gultasvietām, kur strādāja 5 ārsti un 9 feldšeri. 1945. gada sakumā rajonā jau darbojās 19 dzirnavu, 4 apavu šūšanas darbnīcas, metālapstrādes darbnīca, mēbeļu darbnīca. Tie bija pirmie, neapšaubāmi vieni no grūtākajiem un svarīgākajiem Padomju varas spertajiem soļiem, mierīgas dzīves atjaunošanai Ludzas rajonā.

Pēc Ludzas rajona avīzes «Par komunisma uzvaru» materiāliem.


14.04.2015

11. aprīlī notika ikgadējie atceres pasākumi Salaspils memoriālā, atzīmējot Starptautisko fašistisko koncentrācijas nometņu ieslodzīto dienu. Notika svinīgā ziedu nolikšana un mītiņš. Pasākumā piedalījās Latvijas sociālistiskas partijas deputāts Saeimā Raimonds Rubiks, partijas valdes locekļi, pirmorganizāciju sekretāri un aktīvisti.


09.04.2015

Š.g. 28.martā, Polijas pilsētā Dombrova Gurņiča (poļu: Dąbrowa Górnicza) notika Polijas Komunistiskās partijas (PKP) kongress. PKP kongress notiek reizi četros gados un šis bija ceturtais pēc kārtas kongress. Pēc spraigām diskusijām tika apstiprināta valde nākamiem gadiem, partijas vadītāja amatā atstājot Kšištovu Šveju, kurš pēc izglītības ir inženieris un ir pirmais, kuru valdes priekšsēdētāja amatā apstiprināja uz otro termiņu. Kopumā valdes sastāvs būtiski nav mainījies.

Kongresa laikā, tika apspriesti arī citi ar partijas darbu saistītie jautājumi, ieradušies delegāti no dažādām Polijas pilsētām sniedza atskaiti par paveikto atskaites laika posmā. Kongresā ieradās un dalījās ar aktualitātēm arī delegāti no citām ārzemju organizācijām - Latvijas Sociālistiskās partijas - Tatjana Apanasova ( foto pirmā no kresās puses) , Grieķijas Komunistiskās partijas un Vācijas Komunistiskās partijas

PKP tika reģistrēta 2002. gada 9.oktobrī, ko reģistrēja bijušie poļu komunistu savienības „Proletariāts” aktīvisti. Savienība tika likvidēta ar tiesas spriedumu, tad arī 2002.gada jūlija mēnesī jau bijušie savienības aktīvisti apvienojās, lai radītu jaunu organizāciju. PKP dibinātāji bija Martins Adams, Juzefs Lahuts, Marians Indelaks un Kristīna Kovalik. Pirmais partijas vadītājs bija Martins Adams, otrais Juzefs Lahuts, par trešo un pēdējo tika ievēlēts Kšištovs Švejs. PKP uzskata sevi par Polijas Komunistiskās partijas vēsturisko un ideoloģisko pēcnācēju, kas darbojās tālajā 1918-1938 gadā. 


08.04.2015

Starptautiskajās fašistiskajās koncentrācijas nometnēs ieslodzīto atbrīvošanas dienas priekšvakarā vēlamies vērst uzmanību uz situāciju, kas ir saistīta ar Salaspils koncentrācijas nometni. Koncentrācijas nometni, no kurienes Otrā pasaules kara laikā Vērmahta karavīriem piegādāja bērnu asinis, grib parādīt kā starpposmu pirms nosūtīšanas tālāk. Tiesībsargājošo iestāžu reakcija uz to ir ļoti pavirša. Spriediet paši.

Pēc tam, kad „Latvijas avīzē” 2014.gada 3.oktobrī bija publicēts Viestura Sprūdes raksts par Salaspili, Latvijas Sociālās partijas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks uzrakstīja Drošības policijai iesniegumu par to, ka rakstā ir mēģināts mazināt fašistu izdarīto noziegumu nozīmi šajā nometnē un lūdza sniegt juridisku novērtējumu V.Sprūdes izteikumiem:
«Mēs uzskatām par nepieņemamu un  lūdzam sniegt atbilstošu juridisku vērtējumu raksta autora mēģinājumam mazināt noziegumu, kurus nacisti izdarīja pret Salaspils nometnē ieslodzītajiem pieaugušajiem un bērniem, smagumu. Neskatoties uz  lielo dokumentālo materiālu un izdzīvojošo ieslodzīto liecībām par fašistu zvērībām, V.Sprūde savā rakstā  cenšas mazināt  nometnē izdarīto zvērību nozīmi: «Salaspils nebija sanatorija, bet tajā pašā laikā režīms mums bija vieglāks nekā Rīgas centrālajā cietumā, kur tika izpildīti nāves sodi, vai arī īstajās koncentrācijas nometnēs Dahavā, Mauthauzenā, Štuthovā…  Cilvēki nometnē parasti pavadīja vairākus mēnešus, pirms viņi tika  nosūtīti tālāk uz citām Eiropas nometnēm, atbrīvoti vai nosūtīti uz lauksaimniecības darbiem, kā to izdarīja ar baltkrievu bērniem». Kā izsmiekls un apvainojums visiem tiem tūkstošiem cilvēku, kuri tika nomocīti un nogalināti Salaspils nāves nometnē, skan raksta autora piekrišana kāda vēsturnieka secinājumam, ka “Salaspilī nebija nāves nometne.”   

Drošības policija šajā rakstā neko pretlikumīgu nesaskatīja:
«Publikācijā tiek apšaubīti atsevišķi fakti par nacistiskās Vācijas pastrādāto noziegumu daudzumu konkrētajā vietā un laikā, bet ne fakts, ka nacistiskās Vācijas okupācijas režīms ir pastrādājis noziegumu. Demokrātiskā valstī ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie nepārkāpj normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus. Šīs tiesības ir attiecināmas arī uz uzskatiem, kas var radīt negatīvu rezonansi.» - savā atbildē raksta Drošības policija.

Bijušajiem koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem ir smagi dzirdēt tādu atbildi. 


07.04.2015

1941.g. jūlija pirmajās nedēļās tika īstenota plaša mēroga nežēlīgu pasākumu virkne pret ebrejiem. 4 jūlija  tika sadedzināta Lielā Horālā sinagoga ar cilvēkiem Gogoļa iela 25. Rīgas pievārtē Biķernieku mežā jau 7.jūlijā bija nogalināti tūkstošiem ebreju. Slepkavas komandēja SS brīgadenfirers Valters Štālekers, melno “darbu” īstenoja Viktora Arāja komanda.

Cilvēkus uz ielām piekāva un arestēja, izmeta no darba un mājvietām, dzena vergu darbos un apģērba viņiem bija jānēsā dzeltena Dāvida zvaigzne, lai atšķirtu no pārējas sabiedrības. Sākot ar 1941 g. augustu ebrejiem Rīgā lika atstāt savas mājas un pārcelties Maskavas priekšpilsētā (forštati).

Šīgeto teritorija ietvēra Maskavas ielas kreiso pusi, sākot no Lāčplēša ielas, ieskaitot Jersikas ielu līdz Ebreju ielai (tieši blakus vecajai ebreju kapsētai). No turienes stiepās tālāk caur Lauvas ielu līdz Lielajai Kalna ielai; tad no Lielās Kalna ielas labās puses, ieskaitot Daugavpils, Jēkabpils, Katoļu, Lāčplēša ielu, atpakaļ līdz lielajai Maskavas ielai. Ap 30 000 ebreju tika izmitināti 12 kvartālos. Līdz šim geto rajonā dzīvoja 7 000 cilvēku.

1941.g. 25 oktobrī geto tika slēgts no pasaules. Neievērojot šādus nosacījums geto ieslodzītiem  draudēja nāves sods:

  • ebreju īpašumā nedrīkst būt vērtslietas;
  • ebreji nedrīkst atrasties ārpus geto teritorijas;
  • ebreji caur dzeloņdrāšu žogu nekāda veidā nedrīkst sazināties ar civiliedzīvotājiem;
  • ebreji nedrīkst nodarboties ar apmaiņu ( barteru);
  • ebreji nedrīkst dzemdēt bērnus;
  • ebreji nedrīkst saņemt vai nosūtīt pastu.

Rīgas oberbirgermeistara vācieša Hugo Vitroka virs vadībā grūta un nežēlības pilna dzīve geto turpinājās tikai līdz 30 novembrim, kad notika pirmā ebreju masveidā slepkavošana Rumbulā .Pēc tam geto tika sadalīts dīvās daļas. Viena atrādās no Vācijas ievestie ebreji, bet otrā dzīvi palikušie Latvijas ebreji. Geto strauji tukšojās sakarā ar nogalināšanu un  pārvešanu  uz citām nometnēm, vēlāk uz Mežaparka nometni ( Kaiserwald), līdz visbeidzot 1943. g. novembri tika likvidēts.

Rakstu sagatavoja - Inna Jakštas
Izmantotie avoti:
1. Stāstiet par to saviem bērniem.  Grāmata par Holokaustu Eiropā 1933-1945.g., Stokholma 1999.g. (latviešu tulkojumu)
2. Holokausts. Mācību materiālu kopojums. Rīga, 2001.g.


02.04.2015

Fašisti nogalināja ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus. Otrā Pasaules kara laikā gāja bojā 13 miljonu bērnu. Osvencimas koncentrācijas nometnē iznīcināja 800 tūkst. bērnu, bet Salaspilī - 7 tūkstošus.

Šie briesmīgie cipari ir ņemti no grāmatas „Bērni un karš”, ko ir sagatavojusi Ludmila Timoščenko. Autore pati ir  izgājusi cauri fašistu koncentrācijas nometņu šausmām un desmit gadu vākusi  materiālus, meklējusi ieslodzīto adreses un ir publicējusi tos atmiņas šajā grāmatā.

Šodien, kad tiek pārskatīta vēsture, kad Salaspils koncentrācijas nometni cenšas parādīt kā nevainīgu darbaudzināšanas nometni, svarīgi balstīties uz cilvēku, kas ir bijuši šo traģisko notikumu dalībnieki, liecībām.

Krievu valodā grāmata tika izdota 1999.gadā, bet pateicoties Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika materiālajam atbalstam vēlāk to iztulkoja un izdeva latviešu valodā. Tagad grāmata ir pieejama elektroniskā veidā. 


30.03.2015

Saeimas deputātu grupa sadarbībai ar Baltkrievijas Parlamentu  kategoriski nostājas pret jebkādu sankciju turpināšanu un ierobežojumu piemērošanu Baltkrievijas prezidentam, kā arī citiem politiķiem un augsta līmeņa ierēdņiem piedalīties kopējos Eiropas procesos. Sadarbības grupas vadītājs, Latvijas Republikas 12.Saeimas deputāts Artūrs Rubiks (Latvijas Sociālistiskā partija), grupas vārdā nosūtīja aicinājumu Latvijas Valsts prezidentam, Ārlietu ministrijai un Eiropas Parlamentam.

Mēs, Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātu grupa sadarbībai ar Baltkrievijas Parlamentu, izsakām šaubas, vai atbalsts ekonomisko sankciju pret Baltkrievijas Republiku turpināšanai būs efektīva metode politisko jautājumu risinājumam valstī. Baltkrievija ir nozīmīgs Latvijas ekonomiskās sadarbības partneris. Uzskatām, ka ekonomiskās sadarbības potenciāls nav izsmelts. Par perspektīvākajām sadarbības nozarēm var uzskatīt transportu un tranzītu, investīcijas kopīgās ražotnēs un inovācijās.

Mēs saprotam, ka Latvija atrodas vienā laivā ar valstīm, kas ietilpst Eiropas Savienībā. Par ko Latvija kļūs globālas konkurences ietvaros: vai tā būs Eiropas Savienības skatlogs vai nabadzīgs Eiropas Savienības nostūris? Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no mūsu valsts ekonomisko interešu aizsardzības visos Eiropas līmeņos.

Sadarbība ar Baltkrieviju mums dod iespēju sadarboties ar Muitas Savienību vienotā triju valstu ekonomiskā platformā: Baltkrievijas, Krievijas un Kazahstānas. Baltkrievija nav NATO dalībvalsts, bet atrodas Eiropas ģeopolitisko interešu zonā. Baltkrievija var būt Baltijas reģiona partnere stabilas energosistēmas izveidē. Mēs esam pārliecināti, ka ekonomisko sankciju pielietojums negatīvi ietekmē demokrātiskās reformas un pārmaiņas Baltkrievijas Republikā.

Faktiskā Baltkrievijas izgrūšana no kopējiem Eiropas procesiem neko labu nedod ne Eiropai, ne Baltkrievijai. Mēs arī esam pret politisko izolāciju. Jau tagad notiek dažādas Baltkrievijas un Eiropas Savienības valstu politiskās tikšanās, bet tās ir ierobežotas, jo daudziem augsta ranga politiķiem un ierēdņiem tiek liegta iespēja piedalīties svarīgos Eiropas līmeņa procesos. Baltkrievijas valdība ir parādījusi, ka grib un var piedalīties sarežģītu Eiropas jautājumu risināšanā. Kā piemērs tam ir Minskā notikušās starptautiskās sarunas, kas veltītas miera jautājumam Ukrainā. Pieredze rāda, ka sankcijas nav labākais veids, lai atrisinātu šāda veida jautājumus.

Mēs ticam Baltkrievijas eiropeiskajai nākotnei un kategoriski nostājamies pret jebkādu sankciju turpināšanu un ierobežojumu piemērošanu Baltkrievijas prezidentam, kā arī citiem politiķiem un augsta līmeņa ierēdņiem piedalīties kopējos Eiropas procesos. Tikai dialogs starp visām ieinteresētajām pusēm dod pozitīvus rezultātus visos līmeņos.


27.03.2015

Rīga, Latgales priekšpilsēta. Agrāk saukta – Maskavas forštate. Šeit, Ivana kapos atrodas īpaši karā kritušo apbedījumi. Te guldīti kritušie karavīri, kas cīnījās par Latvijas galvaspilsētu kara pirmajās dienās.

Devītā diena kopš kara sākuma. Vecrīga jau kritusi.Turējās vēl tikai Maskavas forštate. No Daugavas kreisā krasta (Pārdaugavas) vācieši šāva uz to visai trāpīgi. Viņiem atlika vienīgi sagrābt Maskavas priekšpilsētas ielas, lai noslēgtu loku un neļautu simtiem Rīgas strādnieku, kas bija iesaistījušies pašaizsardzības vienībās un vilcieniem ar bēgļiem, kuri atstāja Rīgu caur Juglu Valkas virzienā, pamest Rīgu un palikt dzīviem.

Lai noturētos pret loka noslēgšanu, cīņas gāja gar Ivana kapiem, gar dzelzceļu un Maskavas puses tramvaju depo. Tieši Maskavas forštatē notika vissmagākās Rīgas aizsardzības cīņas 1941.gadā. Šeit aizturēja vācu tanku un kājnieku uzbrukumus, ložmetēju uguni. Zaudējumi bija milzīgi. Pirmos kritušos kareivjus apglabāja jau 30.jūnijā. 1.jūlija rītā kļuva skaidrs, ka zem svelmainās saules uz dzelzceļa uzbēruma, tramvaja sliedēm, kapos starp apbedījumiem guļ kritušie zēni, kuru skaits sniedzas ne desmitos, bet simtos.

No abām pusēm kopā kritušo bija ne mazāk par 2000 cilvēku. Vācieši savējos uzreiz savāca.  (vācu fašistiskie okupanti pilnībā ieņēma Rīgu 1941.gada 1.jūlijā.) Un uz ielām gulēja vienīgi vakardienas cīnītāju, jauno zēnu – Rīgas aizstāvju līķi. Tad Ivana baznīcas mācītājs – tēvs Nikolajs Šalfejevs kopā ar Grebenščikovas vecticībnieku draudzes pārzini Ļvovu Murņikovu devās uz vāciešu komandantūru. Vāciešiem nebija iebildumu – glabājiet savus kritušos.

Apglabāšana izvērsās kā masu pasākums. Dažviet atradās rati, citiem bija zirgi, lietoja arī rokas ķeras. No katras mājas Maskavas forštatē nāca ar lāpstām. Vecticībnieki savā kapsētas daļā no dzelzceļa puses apglabāja 800 kritušos. Atpazīt viņus nebija iespējams. Pareizticīgo kapsētas daļā no Lielā Kalna ielas puses apglabāja vēl 150 kritušos. Viņu vārdus saglabāja tēvs Nikolajs Šalfejevs, uzrakstot uz paša izgatavotām kartiņām: „Kritis pilsētā Rīgā. Pamests kaujas laukā.”

Par krievu baznīcu draudžu piederīgo savākto naudu jau 1942.gadā, vāciešu okupētajā Rīgā, viens no tolaik veiksmīgākajiem arhitektiem Vladimirs Šervinskis izgatavoja pieminekļus kritušajiem karavīriem. Divus iespaidīgu izmēru slāvu krustus – apglabāšanas vietām pareizticīgo un vecticībnieku Ivana kapsētas daļās. Šis ir vienīgais zināmais tāds gadījums visā Otrā Pasaules kara vēsturē.

P.S. Pagāja gandrīz mēnesis, iekams Maskavas forštate ar asarām un pašaizliedzību apglabāja pēdējos pilsētas aizstāvjus. Un tad nāca jauna nelaime. Viss forštates centrs no Lāčplēša ielas līdz Sarkanajam kalniņam tika noteikts kā ebreju geto ... 

Pēc tā laika notikumu acu liecinieka rīdzinieka Aleksandra Timofejeviča Jemeļjanova atmiņām. 1941.gadā viņam tad bija 12 gadu.
Rakstā ir izmantoti 2013.gada 10.oktobra avīzē «Vesti » publicētie materiāli (8.-9.lpp.) 
Rakstu sagatavoja Inna Jakšta
latviešu valodā tulkoja - Jānis Treikals. 


25.03.2015

Visas savas darbības laikā Latvijas Sociālistiskā partija pastāvīgi paplašina savus sakarus ar ārzemju politiskajiem spēkiem ar mērķi  aizsargāt darbaļaužu tiesības.  Visu šo laiku starp partijas struktūrām tika rīkotas kopējas vizītes un realizēti savstarpējās sadarbības projekti.

Tuvākajā laikā tiek gatavots brauciens uz Poliju. Polijas Komunistiskās partijas vadītājs Kšištovs Švejs uzaicināja apmeklēt viņu partijas kongresu, kas notiks 28.martā.

Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks 16.martā tikās Eiroparlamentā ar Eiropas apvienoto kreiso/Ziemeļvalstu zaļi kreiso (GUE/NGL) frakcijas pārstāvjiem.  Tika nolemts turpināt sadarbību. Aprīlī uz Briseli uz frakcijas sēdi dosies viens no Partijas valdes locekļiem.

2013.gada oktobrī Eiropas Parlamenta ēkā pēc Grieķijas Komunistiskās partijas iniciatīvas notika organizatoriska sanāksme "Komunistisko un darbaļaužu partiju iniciatīva Eiropas jautājumu izpētei un izstrādei un savas darbības koordinēšanai ». Tad vēlmi paplašināt savu sadarbību izteica 29 partijas. To vidū ir arī Latvijas Sociālistiskā partija.  2015.gada 8.martā  Atēnās notika sekretariāta “INICIATĪVAS» sanāksme. Latvijas Sociālistiskās partijas valde pieņēma lēmumu piedalīties “INICIATĪVAS» sanāksmē, lai izpētītu Eiropas jautājumus un koordinētu savu darbību.

Tika saņemts ielūgums no Kipras. Darbaļaužu progresīvā partija (AKEL) jūnija sākumā rīkos partijas kongresu. Šai partijai ir  sena vēsture. Krīzi sociālistiskajā  nometnē  90.gados tā pārcieta bez nopietniem zaudējumiem, saglabājot marksismu kā savas ideoloģijas galveno daļu.  Un šīs partijas līderi 2001.gadā ievēlēja par Kipras parlamenta priekšsēdētāju, bet 2008.gadā prezidenta vēlēšanās  viņš guva uzvaru un kļuva par valsts prezidentu. Kongresā pulcēsies daudzu darbaļaužu partiju priekšsēdētāji, un Latvijas Sociālistiskās partijas valde nolēma, ka būtu lietderīgi iepazīties ar kreiso partiju darba pieredzi. 

Sīkāku informāciju par braucienu rezultātiem mēs sniegsim atsevišķi. Sekojiet jaunumiem!


Kalendārs

01.05.2015 11:00
1. maijs