Eiropa: jaunā ģeopolitiskā hierarhija

 

Marko Červetti, rakstnieks (Itālija)

Aplūkosim šodienas krīzes apjomus! Salīdzinot ar 2007. gada marta rādītājiem, 2009. gada martā akciju kursi pasaules bankās krituši  vidēji par 75 %, kompāniju kopējā tirgus vērtība samazinājās apmēram par 5 triljoniem ASV dolāru.. Lielbritānijā banku akciju kursi krituši par 80%. Kopā ar aktīvu vērtības krišanos, finansiālie zaudējumi kompānijām – 25 triljoni dolāru, kas sastāda gandrīz 45 % no valsts IKP. Tik liels aktīvu vērtības kritums ASV un Lielbritānijā bija tikai Lielās Depresijas laikā. Netiešās finansiālās palīdzības apjoms, ko kapitālistiskās valstis sniegušas savām bankām, ekvivalents ceturtdaļai no IKP. ASV un Lielbritānijā šis rādītājs tuvojas ¾  no šo valstu IKP.

 

Pretkrīzes mēri, ko pieņēma kapitālistiskās valstis, atjaunoja jūtami sašķobījušos banku sistēmu, bet nestimulēja ekonomikas atdzimšanu. Bankas grib palielināt savu peļņu uz ārējā kapitāla rēķina, bet tās nekā nespēj ietekmēt ekonomisko pieaugumu. Analizējot valsts parādu pieaugumu, bez grūtībām var izdarīt secinājumu, cik par šiem pretkrīzes mēriem nāksies samaksāt strādnieku šķirai.

 

Revolucionāra situācija?

Pēc Starptautiskā Valūtas fonda prognozēm 67 pasaules valstīs valstu parādi, salīdzinājumā ar IKP no 80% 2007. gadā līdz 125% 2014. gadā, bet ASV un Lielbritānijā – divkāršosies. Pēc neseniem bankas  ( Bank for International Settlements) pētījumiem, ja esošā tendence turpināsies nākošajā desmitgadē, tad valstu parādi attiecībā pret IKP sasniegs 300% Japānā, 200% Lielbritānijā, 150% Francijā, Īrijā, Itālijā un ASV.

Tagad apskatīsim, kā šie rādītāji ietekmēs pasaules ekonomiku tuvākajā perspektīvā. Finansu krīzes sekas redzamas pat ar neapbruņotu aci.

Visi valsts izdevumi – sociālai sfērai, veselības aizsardzībai, izglītībai  utt.- tiek realizēti uz pievienotās vērtības rēķina. Sociālo izdevumu samazināšana, ko tagad īsteno kapitālistiskās valdības visā pasaulē, kopā ar strādnieku kā šķiras apspiešanu, ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību kapitālistiskās valstis aizpilda tukšumus pievienotajā vērtībā, kas tur parādījušies sakarā ar palīdzību bankām un finansu iestādēm.

Šis process rada objektīvus apstākļus revolucionārai cīņai. Šoreiz kapitālisms nevarēs novērst no sevis triecienu, tāpat kā nevar atrast tehnoloģiju vai avotu lētam darbaspēkam, uz kā rēķina tas varētu ieguldīt milzu līdzekļus ekonomikā, lai nodrošinātu līdzekļus, kas jau atdoti bankām.

Kapitālistiskās valstis uzstājas buržuāzijas izpildvaras lomā, visvairāk tās priviliģētā kārta – finansisti, lai iegūtu pievienoto vērtību, precīzāk sakot, lai atkārtoti piesavinātos to, kas asignēts sociālām vajadzībām. Tas nozīmē, ka politiskās pretrunas neizbēgami sākas, dienas kārtībā būs jautājums par jaunu politisko varu. Strādnieki cīņu ir sākuši, kaut arī lai vienkārši aizstāvētu savas elementārās sociālās tiesības, tomēr šī cīņa ir vērsta pret kapitālistisko valsti, kas izmanto naudas resursus, lai finansētu banku glābšanu.

 

Krīze Grieķijā
          Tieši šādā aspektā jāskatās uz situāciju Grieķijā. Grieķu krīze, kas sākusies 2010. gada 17. martā – tas ir globālās ekonomiskās krīzes jaunas stadijas sākums. Papandreu valdības stingrā finansiālā politika, kas mēģina kompensēt pievienoto vērtību ar papildus nodokļiem un sociālo izdevumu samazināšanu – tas ir pirmais masīvas iedarbības etaps pret strādnieku šķiru, kas neizbēgami notiks visās kapitālistiskajās valstīs. Papandreu valdība, kuras interesēs notiek šī akcija, būtu bezspēcīga, ja to neatbalstītu vairākas arodbiedrības.

… Pseidoradikālās organizācijas izliekas par nikniem pretiniekiem darba vietu samazināšanai un sociāliem izdevumiem, tajā pašā laikā uzstāj uz to, ka strādnieku šķiras un kreiso vienotība, tāpat kā cīņa ar apspiedējiem ir jāvada arodbiedrībām. Bet arodbiedrības savukārt uzskata, ka strādnieku šķirai ir jāpakļaujas valdībai. Cīņa pret samazināšanu var būt sekmīga tikai tad, ja tā notiks pretēji šādam arodbiedrību politiskajam kursam. Bez tam cīnīties ar Papandreu  valdības kapitāla glābšanas labā ieviestajiem mēriem iespējams, tikai atklāti izskatot varas leģimitātes jautājumu un visas ekonomikas reorganizāciju uz sociālistiskiem pamatiem. Šī mērķa labā jāmobilizē visa strādnieku šķira ne tikai Grieķijā un Eiropā, bet visā pasaulē.

Vēl kāds svarīgs aspekts Grieķijas situācijā.

 Iepriekšējo uzkrājumu metodes krahs izvirza dienas kārtībā ne tikai  šķirisko attiecību restrukturizāciju, ko var nosaukt par kapitālistiskās sistēmas vertikālajām attiecībām, bet arī attiecības starp galvenajām kapitālistiskajām valstīm – horizontālās attiecības.

Šī situācija ir obligāti jāvērtē tās vēsturiskajā kontekstā. Eiropas unifikācija zem kapitālisma karogiem sasniegusi robežu.

Eiropa radās vairāku pasākumu rezultātā, kas tika ieviesti pēc Otrā pasaules kara, lai garantētu vācu ekonomikas augšupeju uz visas Eiropas ekonomikas progresa fona, un lai konflikts starp Franciju un Vāciju, kas izraisījās trīs reizes septiņās desmitgadēs, vairs neatkārtotos. Par ekonomiskās integritātes pamatu kļuva Eiropas ogļu un tērauda apvienība – asociācija, ko dibināja Rietumvācija, Francija, Itālija un trim Beneluksa valstīm 1951. gadā, Parīzē. 1957. gadā, Romā tika parakstīts vēl viens līgums – par vienota tirgus veidošanu.

Par atbildi Bretaņas – Vudas vienošanās 1970.- to gadu sākumā paredzēja veselu rindu neveiksmīgu mēģinājumu vienotas Eiropas valūtas radīšanā. Šis jautājums no jauna kļuva aktuāls pēc Padomju Savienības sabrukuma un aukstā kara beigām. Aukstā kara beigas un to sekas – Eiropas sadalīšana bija izšķirošas buržuāzijai, jo tās palīdzēja atrisināt „vācu problēmu”. Sadalītā Vācija bija bloķēta  no paplašināšanās uz austrumiem. Berlīnes mūra krišana un Vācijas apvienošanās perspektīva lika drebēt visai Eiropai. Tečere un Miterāns bija noskaņoti pret apvienoto Vāciju, baidoties no tās ekonomiskās un politiskās varas pieauguma. Tečere teica: „Mēs divreiz uzvarējām karu ar viņiem, bet tagad viņi no jauna stiprina spēkus.” Bez šaubām, viņa pārliecināja Gorbačovu nepieminēt viņas viedokli šajā jautājumā un garantēt, ka Vācija paliks sadalīta. Lielbritānija un Francija savukārt nebija spējīgas novērst atkal apvienošanos, bet tām tomēr izdevās noslēgt vairākas vienošanās, kas garantēja, ka Vācijas attīstība notiks saistībā ar Eiropas attīstību. Šie līgumi tad arī bija Māstrihtas vienošanās pamatā, ar kuru saskaņā tika noteikts, ka Eiropas vienotā valūta būs eiro. 

Viens no eiro izveidošanas iemesliem bija – radīt alternatīvu ASV dolāram. Par eiro ekonomisko bāzi kļuva Vācijas piekrišana atteikties no savas valūtas un nodrošināt projektam atbalstu pie nosacījuma, ka Eiropas valstu kopējās valūtas apjoms saglabāsies noteiktās pastāvīgās robežās. Tikai tas garantēja eiro spēku. Tomēr gadu gaitā vienošanās tika pārkāpta. Kad 2008. gadā sākās finansu krīze, pretrunas kļuva acīmredzamas.

ES vācu modelis, kā atzīmē vairāki komentētāji, vienkārši nav dzīvotspējīgs. Saskaņā ar šo modeli visām eiro zonas valstīm jāsamazina deficīti, jāpalielina ražošanas jaudas un starptautiskā konkurēt spēja.

Martins Volfs 30. marta rakstā saka: „Hermans van Rompejs, ES prezidents norāda, ka grib nomierināt visus grieķu obligāciju īpašniekus, ka Eiropas Savienība neatļaus Grieķijai bankrotēt. Ir  tikai divi varianti, kā to nodrošināt: vai nu katrs no dalībniekiem izraksta čeku trūcīgās puses labā, vai arī pakļauj kontrolei valstu finanses  (tāpat arī valdības), kas nomaldījušās no ceļa. Vācija nekad neatļaus pirmo variantu, bet politika – otro, it sevišķi lielās valstīs. Tāpēc van Rompeja paziņojums ir absurds.            Perifēro valstu finansu pozīciju vājināšanās atspoguļo finansu deficītu. Tā notiek Grieķijā, mazākā mērogā – Portugālē, Īrija un Spānija arī ierautas krīzē. Tā kā problēma ir privātajā, nevis sociālajā sektorā, kontrole jāvērš arī uz privāto sektoru.

Lai aizraktos līdz šodienas finansu katastrofas būtībai, jāsaprot, ka tas ir gala rezultāts pārliecībai par elastīgu valūtas politiku, kas ieviesta, lai kompensētu nepietiekamu pieprasījuma pieaugumu eirozonas centra valstīs, it sevišķi Vācijā. Bet Vācija vēlas redzēt partneru reālus soļus budžeta deficītu samazināšanā. Eirozonas ekonomika pagaidām – otrā lielākā ekonomika pasaulē, kuras valūtas projektā daudz pretrunu. Grieķijas krīzi nebūs viegli atrisināt. Galvenā problēma – Eiropa nevar izdarīt to, ko prasa Vācija.
      Acīmredzams, ka Vācija drīzā laikā atradīs savu ceļu izejai no krīzes, bet tā nevar pavilkt visu eirozonu. Milzīgi budžeta deficīti  - tie ir krīzes simptomi, nevis cēlonis. Vai vispār pastāv optimāls veids, lai atrisinātu radušos dilemmu? Liekas, ka nav, un tas rada reālas bailes.

Ko pieprasa Vācija? Ekonomiski stipru Eiropu. Bet tas nav iespējams uz federācijas pamatiem. Tas atgādina Hitlera pozīciju, ko viņš izklāstījis, t.s., Otrajā Grāmatā – ka Eiropai jābūt vienotai, bet uz impērijas pamatiem.

Pasaules mērogā saspīlētas attiecības un naidīgums pieaug. Tas bija labi redzams 2009. gada beigās Kopenhāgenas sammitā, kad saasinājās pretrunas starp ASV un. Ķīnu.

21.06.2010.