Vēstule, emocijas un fakti

 

E pastā pienāca vēstule:

 

 

„Šobrīd, pirms 70 gadiem, es lēkāju virs lielā akmens āboliņa laukā, vicināju ar roku un saucu URRĀ sveikdams padomju lidmašīnas, kas lidoja Rīgas virzienā. Pēc nepilna gada 1.maijā pirms attiecīgā vecuma sasniegšanas es izlūdzos, lai mani uzņem pionieros.  Solījos: cīņai par Ļeņina-Staļina lietu būt "Vienmēr gatavs!" Manu pionieru vadītāju nošāva 1941.gada vasarā.  Kurā likteņdārzā būs viņai piemiņa?
Tādas ir manas atmiņas par šīsdienas datumu.”

 

Vēstule šāda, bet oficiālā prese un sabiedriskā doma - diametrāli pretēja. Atkal jau karogs ar sēru lentu un vaimanājošu latviešu žēlabas. Jo tas datums – 17. jūnijs ir klāt. Padomju okupācija esot sākusies. Presē gan šogad maz pieminēta, bet netrūkst kaismīgu tautiešu, kas tāpēc satraukušies un paģēr pat prezidentam kārtējo reizi vaimanāt. 
Par pionieru vadītājas un visu citu padomju aktīvistu noslepkavošanu un viņu kapa vietām prese un sabiedriskā doma kautrīgi klusē. It kā tā visa nebūtu bijis. Fašistu pakalpiņu, nacionālo "partizānu" mundiera gods jātaupa...

 Nedaudz faktu:

Sakarā ar 1939.gada 23.augustā PSRS un Vācijas noslēgto Molotova-Ribentropa paktu, Padomju Savienība sāka to īstenot. Protokols sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā, un Baltijas valstis nokļuva PSRS ziņā.

1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs karaspēku, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes.

16.jūnijā padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties.

Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, startēja  Darba tautas bloka  kandidātu saraksts. Jaunievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS.

„Pārcelsimies pagātnē - 1939. gada sākumā - un apskatīsim padomju – vācu starptautiskās attiecības pirms Otrā Pasaules kara. Ar ko viss sākās? Kāpēc PSRS vispār sāka sarunas ar Vāciju? PSRS galvenās politiskās iespējas sarežģītajā situācijā bija sekojošas:

1)      Savienības noslēgšana ar Rietumu valstīm (Angliju un Franciju) pret Vāciju,

2)      Nokārtot savstarpējās attiecības ar vācu agresijas potenciālajiem upuriem,

3)      Mēģināt saglabāt neitralitāti, necerot ne no viena saņemt palīdzību,

4)      Nokārtot attiecības ar Vāciju, kara gadījumā saglabāt neitralitāti, tādējādi pasargājot valsti no trieciena.

Savienības noslēgšana starp PSRS un Rietumu valstīm neizdevās. Neskatoties uz acīmredzamiem iemesliem tās noslēgšanai, rietumu kapitālisti nespēja atrast kopīgu valodu ar PSRS. Anglija un Francija gribēja saņemt Padomju Savienības atbalstu bez jebkādām saistībām no savas puses. Nokārtot savstarpējās attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem un potenciālajiem upuriem nevarēja līdzīga iemesla dēļ, jo tie atradās Rietumu ietekmes sfērā. Mēģināt tikt galā ar sarežģīto situāciju saviem spēkiem, bez jebkāda atbalsta būtu bijis visļaunākais variants. PSRS izrādītos vieglāk ievainojama. Tam cēlonis – PSRS atradās visas Rietumu pasaules izolācijā. Izolācija – tā ir kāda nošķiršana, atdalīšana, norobežošana no apkārtējās vides. Šajā gadījumā – sakaru aizliegums attiecībā uz noteiktu valsti – PSRS, lielākās daļas preču eksporta aizliegums, atsevišķu preču importa aizliegums uz PSRS kā miera, tā kara laikā.

Paliek ceturtā iespēja – nokārtot attiecības ar Vāciju.

Pirmkārt: tā kā Vācijas ekonomikai, lai attīstītu kara rūpniecību un kara tehnikas ražošanu, bija vajadzīgs liels daudzums izejvielu, bet iedzīvotājiem – pārtikas nodrošinājums, Padomju Savienībai, savukārt, lai palielinātu armijas varenību, vajadzēja tehnoloģijas; tirdzniecības sakaru paplašināšanās starp valstīm varēja palīdzēt tām katrai sasniegt savus mērķus.

Otrkārt: izglābt valsti no kara vai arī, sliktākajā gadījumā, maksimāli novilcināt konfliktu. Par to, ka Vācija ir nolēmusi iebrukt Polijā, PSRS nešaubījās. Par šo lēmumu liecināja visas Vācijas darbības kopš 1939. gada pavasara. Tā kā Polija robežojās ar PSRS, tad tās iekarošana atklāja iespēju nākamajam sekmīgam iebrukumam PSRS teritorijā. Tādēļ valdība par labāku uzskatīja aizstāvēt valsti – nokārtot tirdzniecības ekonomisko sadarbību.

1939. gada augustā tika parakstīts „Neuzbrukšanas līgums starp PSRS un Vāciju”. Līgums sastāvēja no 7 pantiem, sastādīts 2 oriģinālos eksemplāros, krievu un vācu valodās, Maskavā, 1939. gada 23. augustā.

 

 

 

Pants I Abas Līgumslēdzējas Puses apņemas atturēties no dažāda veida vardarbības, agresīvām darbībām un uzbrukumiem attiecībā vienai pret otru gan atsevišķi, gan kopā ar citām valstīm.  Pants II Gadījumā, ja viena no Līgumslēdzēju Pusēm kļūst par kara darbības objektu no trešās valsts puses, otra Līgumslēdzēju Puse nekādā veidā neatbalstīs šo valsti. Pants III Abu Līgumslēdzēju Pušu valdības turpmāk saglabās kontaktus viena ar otru, lai konsultētos un informētu viena otru par jautājumiem, kas skar kopīgās intereses. Pants IV Neviena no Līgumslēdzēju Pusēm nepiedalās nekādos valstu grupējumos, kas tieši vai pastarpināti vērsta pret otru pusi Pants VGadījumā, ja izraisās strīdi vai konflikti starp Līgumslēdzēju Pusēm par dažāda veida jautājumiem, abas puses atrisina strīdus vai konfliktus tikai mierīgā, draudzīgas viedokļu apmaiņas ceļā vai nepieciešamības gadījumā, izveidojot komisiju konflikta noregulēšanai. Pants VI Šis Līgums noslēgts uz desmit gadiem, līdz kamēr viena no Līgumslēdzēju Pusēm nedenonsē to gadu pirms termiņa beigām, Līguma darbības laiks automātiski turpināsies uz nākamajiem pieciem gadiem. Pants VII Šis Līgums jāratificē pēc iespējas drīzākā termiņā. Ratifikācijas dokumentu apmaiņai jānotiek Berlīnē. Līgums stājas spēkā nekavējoties pēc tā parakstīšanas.

Kādus secinājumus varam izdarīt šī līguma sakarā? Acīmredzami, ka ne par kādu Austrumeiropas sadalīšanu te nav minēts. Vienīgā atkāpšanās no padomju diplomātijas normām – nav panta par to, ka viena Līgumslēdzēju puse var lauzt līgumu, ja otra puse izraisa agresiju pret trešo valsti.

Līguma parakstīšana, neveidojot militāru savienību, palīdzēja PSRS saņemt no Vācijas kredītu 200 miljonu vācu marku apjomā uz septiņu gadu termiņu, 5% apmērā iepērkot vācu preci divu gadu garumā no vienošanās parakstīšanas brīža. Kas ietilpa kredītā? Vienošanās dokumentā teikts: piegādes investīcijām – fabriku, rūpnīcu būvniecība, dažāda veida mašīnas, iekārtas, darbgaldi, aparātbūve, rūpniecības aprīkojums. Vienošanās paredzēja preču pārdošanu Vācijai summā par 180 miljoniem vācu marku. Ko tad Padomju Savienība pārdeva Vācijai? Lielākoties izejvielas, naftas produktus. Rezultātā Padomju Savienība saņēma vērtīgas iekārtas bruņojuma ražošanai, kas ļāva vairākkārt palielināt Padomju Armijas varenību ar vācu strādnieku rokām. Vācieši, lai saņemtu izejvielas, faktiski bija spiesti strādāt Padomju Savienībai, izgatavojot tai vērtīgas iekārtas.

Tagad pārcelsimies uz 1941. gadu, uz laiku pirms Lielā Tēvijas kara. Kāda bija spēku attiecība? Militārā rūpniecība bija zemākā līmenī nekā Vācijai, lai gan krietni labāka nekā 1939. gadā. Kādus secinājumus varam izdarīt par situāciju pirms Lielā Tēvijas kara? PSRS nebija gatava karam. Vācijas bruņotie spēki pārspēja PSRS bruņotos spēkus gan dzīvā spēka, gan transporta skaita ziņā. Aviācijas un tanku karaspēks gan bija skaitliski pārāks, toties atpalika tehnoloģiju ziņā. Tas vāciešiem deva lielas iespējas realizēt „zibens kara” (Blitzkrieg) taktiku. Uzvara pār Padomju Savienību dotu iespēju pārvērst šo teritoriju izejvielu bāzē, bet iedzīvotājus – daļu iznīcināt, daļu pārvērst par vergiem. Hitlers bija iecerējis ieņemt Maskavu līdz ziemas salam. Tas nozīmēja, ka Padomju Savienība, neskatoties uz ievērojamo progresu, salīdzinot ar 1939. gadu, nebija gatava sākt karu, tas draudētu ar tās bojā eju.   Nobeidzot situācijas analīzi, nevar nenorādīt uz faktu, ka visas antipadomju versijas pamatojas uz it kā slepeniem protokoliem pie padomju – vācu pakta. Taču tādi dokumenti nav atrasti ne padomju, ne vācu arhīvos. Līdz 1989. gadam tos oficiāli neatzina nekur pasaulē. Pirmoreiz šos protokolus publicēja amerikāņi. Pie to izvērtēšanas uzreiz acīs krīt gramatiskās kļūdas un daudzskaitlīgas neprecizitātes. Acīmredzot, ka tā visa ir mistifikācija. Kādēļ šāda situācija tika radīta? Tās mērķis bija iznīcināt PSRS kā vienotu valsti. Ar spēku to panākt nebija iespējams. Tāpēc valsts sagrāvi vajadzēja īstenot uz pastāvošo dokumentu pamata. Dokumentu, kuru nav, bet kuri ir safabricējami…

 

Avoti : 1. Секретные протоколы, или Кто подделал пакт Молотова — Риббентропа, КУНГУРОВ Алексей

2. Были ли секретные протоколы к Пакту Молотова-Риббентропа?, Козинкин Олег

3. Портал http://stalinism.ru/

4. Великая отечественная война 1941-1945. М. 1999. т.1.

5. Википедия — свободная энциклопедия

  

(No dokumentu krājuma „Patiesība ir dzīva”)

 

17.06.2010.