Ko darīt?

Freds Megdofs

Šodien pasaules kapitālistiskā ekonomika ir dziļā bedrē.

 

Vairāki ekonomisti vēl nesen būvēja teorijas, ka sakari starp ASV un pārējo pasauli vājinājušies, jo daudzas valstis esot saņēmušas lielu ekonomisku autonomiju. Tika izvirzīta tēze par dažādu pasaules reģionu savrupu attīstību, tādēļ globālās sistēmas atsevišķas daļas (piemēram, Ziemeļamerika) krīze neskars citas tās sastāvdaļas (piem., Eiropu un Āziju). Tagad zinām, ka tas nav taisnība. „Toksiskie” aktīvi izpletās pa visu pasauli, gan Eiropas, gan Dienvidaustrumāzijas un Japānas bankas saduras ar lielām problēmām. Nekustamā īpašuma tirgus burbuļi plīsa Īrijā, Spānijā un daudzās citās valstīs.  

Austrumeiropā mājas tika pirktas ar zviedru, austriešu un citu Rietumeiropas banku kredītu palīdzību, ko izmaksāja šo valstu valūtā. Kad Ungārijas un citu šī reģiona valstu ekonomikās, kuru straujo ekonomisko augšupeju finansēja vērienīga aizņemšanās Rietumeiropas bankās, ietājās recesijas periods, valūtas maiņas kurss strauji kritās. Tas nozīmē, ka maksājumi par nekustamā īpašuma iegādi strauji pieauga, jo nu vajadzēja vairāk nacionālās valūtas, lai nopirktu šveiciešu frankus vai eiro. Daudzos gadījumos likmes divkāršojās.

Daudzas valstis metās neoliberālisma apkampienos ne mazāk kaislīgi kā ASV un tagad maksā par atteikšanos no regulēta tirgus. Pagaidām visdrūmākais piemērs tam ir Islande, kas praktiski ir bankrotējusi un spiesta prasīt palīdzību Starptautiskajam Valūtas fondam. Valstis, kuru ekonomika ir stipri atkarīga no eksporta (Vācija, Japāna, Ķīna) saskārušās ar sarežģītu ārpolitisko konjunktūru, jo amerikāņu patērētāji, kas agrāk bija galvenie pasaules pircēji, ievērojami samazinājuši savus izdevumus. Starptautiskie ekonomiskie sakari palielina krīzes apmērus. Kad kaut kas slikts notiek vienā vietā, tam rodas atbalss visos citos pasaules reģionos. Pieprasījuma kritums ASV noved pie dzīves līmeņa pazemināšanās citās valstīs, tas savukārt provocē tālāku ienākumu samazināšanos. Ja ungāri nevar atmaksāt kredītus, tad zviedru un vācu bankas nonāk smagā finansiālā situācijā, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmē ASV banku stāvokli. Tādā garā 2009. gada pavasarī SVF kopā ar Eiropas Savienības fondiem atturēja Austrumeiropu no kritiena, piešķirot aizņēmumus Ungārijai, Baltkrievijai, Ukrainai, Latvijai, Serbijai, Rumānijai un Polijai.

Līdzīgi ekstrēmi mēri, neapšaubāmi, nepieciešami, pat tajā gadījumā, ja tiek īstenoti saskaņā ar kapitālistiskā tirgus noteikumiem. Tomēr nav nekādu šaubu, ka pats efektīvākais un godīgākais situācijas izlabošanas līdzeklis būtu vairāku lielu banku nacionalizācija, kad federālā valdība varētu atbrīvoties no pašreizējiem valdītājiem un pakļaut bankas stingrai finansiālai kontrolei.

ASV autorūpniecība tiek glābta un modernizēta, pat, ja tas draud ar jaunu bezdarbnieku miljonu parādīšanos.

Finansu sistēmai jākļūst par stingras kontroles un regulēšanas objektu, lai kapitālisms turpmāk spētu izvairīties no jauniem „burbuļiem”. ( Kaut gan līdzīga regulēšana ir principiāli neiespējama pašreizējās sistēmas ietvaros).

Nav pieļaujama milzīga starpība ienākumu sadalē un radikāli jāmaina labklājības līmenis, lai būtu iespējams sabalansēts ekonomisks pieaugums. Šī iemesla dēļ jāpaaugstina darba samaksa un jāmazina parādu slogs, zem kura smok daudzas strādnieku šķiras ģimenes.

Problēma tomēr pastāv tajā, ka līdzīgas reformas varētu palīdzēt veselas un stipras kapitālistiskās iekārtas attīstībai. No kapitālisma paša skatu punkta tāda veida pārmaiņas ir nevēlamas, un vai vispār vērts runāt par to iespējamību un varbūtību. Bizness darbojas sistēmas ietvaros, kas balstīta uz nežēlīgu konkurenci, uzņēmumi spiesti vadīties  pēc principa „Pārvērt savu kaimiņu nabagā!”. Bez tam, katram ekonomikas sektoram piesaistīti politiķi, kas darbojas to interesēs un ietekmē valsts struktūru darbu.

Vašingtona čum un mudž no lobistiem, kuri ietekmē likumu pieņemšanu, kuriem, kā tiek deklarēts, vajadzētu aizstāvēt sabiedrības intereses. Neatkarīgi no tā, kas ir pamatā valdības iniciatīvām, grupas, kas īsteno savtīgus mērķus, cenšas piemērot likumdošanas aktus un praksi savām vajadzībām un parasti gūst panākumus.

Pie mums nevar parādīties patiesa vispārnacionāla veselības aizsardzības sitēma, jo apdrošināšanas kompānijas un zāļu ražotāji, kas darbojas medicīnisko korporāciju savienībā, uzstājas pret to.

Ietekme un vara, kas pieder vispār pieejamas veselības aizsardzības pretiniekiem, atļauj tiem nepieļaut, lai tā kļūtu par realitāti.

Valdība nevar ieviest kārtību finansu sistēmā, jo politiķi pārāk cieši saistīti ar baņķieriem, kuru darbība tiem jāregulē. Privāto namīpašnieku intereses ir nepārvarams šķērslis masveida valsts un sabiedrisko dzīvokļu celtniecībai. Līdzīgi notiek ar sabiedrisko transportu un citiem projektiem, kas virzīti uz sociālās sistēmas uzlabošanu; var bez vilcināšanās nosaukt visu, kas ienāk prātā. Ja jaunā administrācija metas cīņā ar globālo sasilšanu un ķeras pie ekoloģiskās ekonomikas, varam nešaubīties, ka neraugoties uz virkni problēmu, galu galā virsroku tik un tā ņems privātās intereses.

No sabiedrības skatu punkta vispār un no strādnieku skatu punkta jo sevišķi, kapitālisms ir iracionāla sistēma.

Kā papildinājums visām šīm ekonomikas problēmām, nostiprinājusies tendence pie tempu palēnināšanās un stagnācijas. Pat ekonomikas stimulēšanas pasākumu pakete, ko ierosināja prezidents Obama, nav palīdzējusi pārvarēt stagnāciju, kaut gan tai pateicoties, daudzi amerikāņi saņēma atbalstu. Pie tam, palīdzības sniegšana turpinās, paplašinās pamatojums bezdarbnieka pabalsta saņemšanai, palielinās finansējums sociālām programmām, kas saistītas ar pārtikas talonu izdali un jaunu darba vietu radīšanu. Tomēr programmas, ko realizēja Lielās depresijas laikos, to neizbeidza. Vai varam ticēt, ka valsts izdevumu ierobežošana palīdzēs pārvarēt šodienas kritumu? Pasākumi, ko Lielās depresijas laikā pieņēma nodarbinātības palielināšanai, izrādījās nepietiekami, lai atgrieztu agrāko labklājību.

Šodien sociālo programmu nodrošinājums ar finansēm, nodokļu samazināšana un budžeta deficīts, pēc vairāku spilgtu ekonomistu domām, kas aizstāv kapitālistisko iekārtu, ir galīgi nederīgs to uzdevumu risināšanai, kas svarīgi visai sabiedrībai.

Ir jāaizstāj vairāki triljoni dolāru, lai kompensētu izdevumu samazināšanu gan privātām korporācijām, tā vietējām pašvaldībām un valdībai. Tas, ka ASV administrācija negatavojas spert soļus, lai pārvarētu Lielo recesiju, nepārsteidz tos, kas saprot, kāpēc nebeidzās Lielā depresija, pirms to neiznīcināja grandiozie izdevumi, ko izsauca Otrais pasaules karš. Privātās intereses, kas orientētas uz peļņas gūšanu, liek šķēršļus efektīvu mēru pieņemšanai. Diemžēl, mūsu dienās ASV plāni ekonomikas stimulēšanai pēc saviem mērogiem daudzkārt pārsniedz to, ko dara ES vai Japāna.

Amerikāņu ekonomika ieiet ilgstošā vājas izaugsmes un augsta bezdarba periodā. Pagaidām nav vērojami nekādi faktori, kas sekmētu patēriņa pieaugumu un kompensētu negatīvo apstākļu ietekmi, kas pazemina patērētāju aktivitāti. Grūti teikt vai kaut kas var nomainīt parādu saistību pieaugumu, pārmērīgu aktīvu vērtības celšanos un spekulatīvu burbuļu pūšanu, kas daudzu gadu gaitā virzījuši ekonomiku.

Iestājušies grūti laiki, un tie var vilkties pietiekami ilgi.

Protams, valdības visā pasaulē mēģina radīt apstākļus, lai atjaunotu izaugsmi un novērstu krīzes smagākās sekas, un tāda politika, neapšaubāmi, tiks turpināta. Tāpēc nākotnē var parādīties jauns burbulis, iespējams, saistīts ar ekoloģiski drošāka kapitālisma celtniecību, pamatots uz milzīgiem valsts izdevumiem šajā sfērā. Šādā gadījumā procesi, kas izsauca šodienas krīzi, atkārtosies no jauna un šādas atkārtošanās rezultātus grūti prognozēt. Šajā sakarībā svarīgi atzīmēt, ka varas ekonomiskā politika turpinās apkalpot tās pašas intereses, kas noveda mūsu sabiedrību pie drūmā iznākuma.

Acīmredzot, federālā valdība nevēlas izdarīt spiedienu uz finansu sistēmu, tāpēc visas valdības programmas paredz lielo banku un citu finansu struktūru atbalstu.

Mēs vai nu vienkārši dodam tām naudu vai piešķiram lētus kredītus, samazinot bāzes procentu likmi, un tāpēc nepieprasām tām atteikties no pierastajām darba metodēm un shēmām. Redzams, ka galvenā ideja ir atgriezt finansu sistēmu tās pirmskrīzes situācijā. Tas ir garantēts veids nākotnē atkārtot postošos procesus, kas risinās šodien.

Uzdosim sev svarīgu jautājumu. Vai tiešām mēs esam kapitālistiskās attīstības atbalstītāji, kas sastāv no virknes asu kritumu? Iedomāsimies, ka pēc nedaudziem gadiem stāvoklis lkaut kādā veidā „normalizēsies”, IKP pieaugums sastādīs 2,5 – 3%, bet oficiālais bezdarbs – 4 – 5 %, pie tam darba samaksa palielināsies tempos, kas praktiski nepārsniegs inflācijas līmeni. Pieņemsim, ka mums būs labāka veselības aizsardzības sistēma, nekā tā, kas eksistē šodien. Kas mainīsies?

ASV ekonomikas „veselība” ir atkarīga no iespējas palielināt ekspluatāciju darba vietās, kas, teorētiski, jākompensē ar pastāvīgi augošu personīgo patēriņu. Kādas tam visam ir sekas? Garas un smagas darba dienas, kas nelabvēlīgi ietekmē strādājošo veselību un dzīves kvalitāti, praktiski viss nomoda periods paiet garlaicīgā, monotonā darbībā.

Patēriņa pieaugums novedis pie nekam nederīgu lietu iegādāšanās. Tas piesārņojis mūsu planētu un piepildījis mūsu mājas ar dažādiem krāmiem, kurus mēs pat nelietojam.

Tas liek mums domāt, ka mums vajadzīgas arvien plašākas mājas, kas savukārt piespiež mūs braukt uz piepilsētu un ārpilsētu rajoniem, bez jebkāda labuma izšķērdējot ūdeni un elektroenerģiju, aizņemot plašas teritorijas, atsakoties no pierastā dzīves veida. Patēriņš, ko veic indivīdi, kas bāzējas vienīgi uz labklājības virsotnēm (pirktspēja) palielina darījumu aprindu politisko varenību, kam ir vislielākais izdevīgums no sistēmas. Sekas tam – sabiedriskās vajadzības paliek otrajā plānā. Pastāvīgs personīgā patēriņa pieaugums pārvēršas vitālā nepieciešamībā, kas paaugstina industrijas nozīmi, nepārtrauktu pārdošanas apjomu pieaugumu, liekot mums vairāk un vairāk pirkt, lai nekristos peļņa un ekonomiskie mehānismi turpinātu darboties.

Reklāmai, tāpat kā precēm, ko tā reklamē, vienmēr jābūt „jaunai” un „uzlabotai”, lai piespiestu mūs nopirkt, lai gan īstenībā tas nozīmē, ka saražotās preces un piedāvātie pakalpojumi arvien mazāk kalpo un arvien ātrāk nolietojas. Visa ekonomiskā sistēma būtībā ir lietu izgatavošana, kas gandrīz tūlīt jāizmet, lai to vietā varētu gatavot un pirkt jaunas. Atkritumi, kas radīti no atkritumiem, lai būtu vēl vairāk atkritumu.

Pat, ja patēriņa līmenis pastāvīgi palielinātos, tas nedarītu mūs laimīgus. Sistēmas loģika ir tajā, lai mēs pastāvīgi justu neapmierinātību, vienmēr vēlētos vairāk. Sistēmas ietvaros paredzamas sociālas nevienlīdzības apstākļos mūs piespiež nemitīgi apskaust patēriņa līmeni tiem, kas bagātāki par mums. Katru reizi, kad mums liekas, ka esam panākuši augstāku patērnieciskuma statusu, noskaidrojas, ka ir daudz bagātāki ļaudis ar lielākām iespējām. Bet, ja tie, kas stāv zemāk par mums uz sociālajiem pakāpieniem, sāk patērēt to pašu, ko mēs, mums jāpalielina izdevumi, lai paliktu augstākā līmenī. Tiek uzskatīts, ka patērētāju sabiedrība visvairāk noderīga dzīvei ir tad, ja pilsoņu pirktspēja ir iespējami līdzīga. Taču tas nekad nenotiks, pat teorētiski tas nav iespējams, jo šāda situācija nav savienojama ar kapitāla uzkrāšanu.

… Ir aprēķināts, ka nepieciešami pasaules resursi četrkāršā apjomā, lai 6,5 miljardi cilvēku dzīvotu salīdzinoši pieticīgi. … Mēs vienkārši gribam uzsvērt, ka, tā saucamā, patērētāju kultūra, kas pastāv ASV un citās bagātajās valstīs, nevar kalpot par piemēru, pēc kā tiekties. Vēl jo vairāk – tās paplašināšanās izsauks ekoloģisku katastrofu. Par ko cīnīties? Liekas, ka pašreizējā sūrā recesija rada iespēju uzdot šo jautājumu.

Krīze atsedz mūsu ekonomikas sapuvušos pamatus un apšauba neoliberālisma ideoloģiju un praksi, kas pastiprina pūšanas procesu.

Mēs nedrīkstam balstīt savu eksistenci uz arvien pieaugošām parādsaistībām, kas pārsniedz ekonomikas galveno nozaru pieaugumu. Mēs nevaram būt laimīgi pasaulē, kas kļūst arvien neparedzamāka un bīstamāka. Kā mēs samaksāsim parādus? Vai spēsim atrast cienījamu darbu uz ilgstošu periodu? Ko darīt, ja rodas problēmas ar veselību? Kā dzīvosim, kad kļūsim veci? Vai izdosies apstādināt gaisa, ūdens un pārtikas izejvielu piesārņošanu? Mēs nevaram būt laimīgi pasaulē, kur cilvēka darba augļi tiek sadalīti netaisnīgi. Tas savukārt rada veselu virkni problēmu, no zemas dzīves kvalitātes tiem, kas atrodas sociālās hierarhijas apakšā līdz ieslodzīto skaita pieaugumam, pastiprinoties nedrošības un bezpalīdzības jūtām. Nabago niknums un bagāto bailes parāda sekas arvien pieaugošajam bezdibenim starp viņiem.

Un, beidzot, pats svarīgākais. Mēs nevaram būt laimīgi, veicot darbu, kuru esam spiesti strādāt. Miljoniem līdzpilsoņu ir zaudējuši darba vietas, un tas, protams, ir slikti. Tie, kas turpina strādāt, saduras ar darba slodzes palielināšanos, jo mazākam ļaužu skaitam piespiež izpildīt vairāk darba. Gandarījums par to, ka laimējies nenokļūt bezdarbnieku skaitā, kļūst arvien apšaubāmāks. Darba devēji izmanto šādus periodus, lai atrastu veidus uz visiem laikiem samazināt nodarbināto skaitu savos uzņēmumos. Viņi saglabā nelielus ražošanas apjomus, cenšas pēc iespējas mazāk izmantot kvalificētu darbaspēku, pastāvīgi radot stresa situācijas, lai paskubinātu ražošanas procesu, samazina atvieglojumus un pabalstus. Vairumam cilvēku nav ne mazākās iespējas šīs sistēmas ietvaros veikt saprātīgu darbību. Darbs – tas ir vienkārši ražošanas izdevumu sastāvdaļa, kuru nepieciešams samazināt kopā ar izmaksām par enerģiju un iekārtām.

Ko var teikt par sabiedrību, kur „ļaunāks par darbu ir tikai bezdarbs”?

Pastāv vesela rinda uzdevumu, kur jārod risinājums. Lūk, saraksts, pie kā jāķeras pirmkārt.

·        Augstvērtīga pārtika visiem. Piecdesmit gadu laikā Kuba nodrošinājusi minimālo pārtikas grozu katram cilvēkam. Pārtikas ražošana un sadale jāīsteno no ekoloģiskā redzes viedokļa. Katra cilvēka pārtikai jābūt veselīgai un daudzveidīgai.

·        Pienācīgs dzīvoklis. Pievilcīgu un salīdzinoši lētu dzīvokli, kas atrodas sabiedriskā vai valsts īpašumā, var uzcelt korporācija, kuras strādnieki var nodarboties ne tikai ar celtniecību, bet arī ar ēkas ekspluatācijas jautājumiem.

·        Vispārēja veselības aizsardzība. ASV veselības aizsardzības sistēma – tas ir kauns, kas prasa milzu līdzekļus un apliecina vislielāko nevienlīdzību. Cīņa par cilvēka veselību pārvērtusies peļņas gūšanas biznesā. Sekas tam ir briesmīgas. To zina ikviens, kas slims un kam nepietiek līdzekļu ārstiem.

·        Vispārēja nodarbinātība un labi darba apstākļi. Darbs ir viena no cilvēka būtības izpausmēm. Tas ir veids, kā varam pārveidot pasauli un līdzeklis, kā realizēt mūsu spējas, domāšanu un praktiskās aktivitātes. Labi darba apstākļi nozīmē, ka strādājošajam ir pietiekami daudz brīva laika.

·        Kvalitatīva izglītība visiem. Radošs gars, neatkarīga domāšana un fiziska veselība – tiem jāieņem galvenā vieta kā mācību procesā, tā vidē, kur tas notiek.

·        Pienācīgas vecumdienas. Vispārēja sistēma, kas nodrošina svarīgas garantijas – iespēju aiziet pensijā, saņemt pabalstus sakarā ar darba nespēju, saslimšanu, apgādnieka zaudējumu.

·        Pilnveidots sabiedriskais transports. Efektīvi un lēti visur, kur nepieciešams.

·        Rūpes par apkārtējo vidi. Nomainīt tehnoloģijas, kas rada piesārņojumu un temperatūras paaugstināšanos. Pret dabas resursiem nedrīkst būt attieksme kā pret privātīpašumu un līdz ar to bezgalīgas ekspluatācijas objektu.

·        Progresīvā nodokļu sistēma. Pašreizējās lielās recesijas laikā esam pārliecinājušies, ka laupa un māna niecīgs mazākums, kas sastāv no ļoti bagātiem cilvēkiem. Šie zagļi neko nav darījuši sabiedrības labā, viņu ienākumi jāpakļauj stingrai augstu nodokļu sistēmai.

·        Atteikšanās no imperiālistiskās ārpolitikas. Pilnīgi pamatoti var teikt, ka ASV militārās operācijas aiz robežām nes milzīgus zaudējumus gan ASV pilsoņiem, tā arī visiem pārējiem zemes iedzīvotājiem. Mums jāpieprasa miers un atteikšanās no varmācības starptautiskajās attiecībās.

·        Starptautiskā tirdzniecība, kurā taisnīgi novērtēts darbs un apkārtējās vides aizsardzība. Tikai visas cilvēces labklājība drīkst būt ražošanas un sadales galvenais mērķis.

Vai šos mērķus var sasniegt pašreizējās ekonomiskās sistēmas ietvaros? Varbūt, ka dažus uzdevumus var izpildīt, bet ierobežotā veidā. Visus mērķus sasniegt principā nav iespējams. Sistēma to nepieļauj. Pragmatiķi saka, ka tie ir utopiski mērķi, bet mums esot  jādarbojas sistēmas iekšpusē,  soli pa solim cenšoties tos piepildīt. Mums liekas, ka utopiska ir šāda pieeja.

Mums jāaizstāv savi principi neatkarīgi no tā, kādas parādības un notikumi mūs gaida nākotnē.

Mēs varam ietekmēt sistēmu, piespiežot to darīt to, ko, pēc tās aizstāvju vārdiem, tā darītu pati. Ja mēs neatlaidīgi pieprasīsim to, kas ir mūsu tiesības, mēs noteikti panāksim, ka sistēma sadursies ar leģitimitātes krīzi.

Ļaudis ieraudzīs, ka sistēma nevar radīt nepieciešamos apstākļus ikviena indivīda pilnvērtīgai dzīvei, ka tā nevar funkcionēt, neizraisot nenovēršamu vides degradāciju. Tad viņi aizdomāsies par tādu ražošanas un sadales mehānismu, kas atrastos demokrātiskā kontrolē un būtu virzīts, lai cilvēki būtu laimīgi. To spēj tikai tāda ekonomika un tāda sociālā sistēma, kuras mērķis ir nevis peļņas iegūšana, bet  sabiedriskā patēriņa apmierināšana. To var sasniegt, nodrošinot visiem vienādu pieeju dzīves labumiem. Katra cilvēka un visas sabiedrības intereses būs harmonijā.

 Citiem vārdiem – tas būs sociālisms!

Pirmoreiz publicēts žurnālā "Monthly Review"

9. 06.2010.